INTERVIJA AR ALEKSI DESJATŅIKU

INTERVIJA AR ALEKSI DESJATŅIKU

16. Decembris 2015

Aleksis Desjatņiks skaidro, kad ir jāsāk staigāt, apmeklēt bērnudārzu, mācīties svešvalodas un izvēlēties savu nākotnes profesiju.

 

Aleksi, izstāstiet, lūdzu, par bērna agrīnās attīstības stadiju. Ar ko tā sākas?

Vispirms precizēsim vecumu. Katru vecumposmu raksturo savas attīstības īpatnības: no dzimšanas brīža līdz divu gadu vecumam, no diviem līdz pieciem sešiem gadiem, tad nāk skolas vecums, un šeit jau spēles noteikumi nedaudz mainās.

Līdz divu gadu vecumam bērnam pats svarīgākais ir izveidot emocionālo labklājību. Arī fizioloģija, protams, nav mazsvarīga – bērnam ir jārāpo, jāstaigā, jāattīsta motorika un runas spējas, taču priekšplānā ir ciešas un uzticības pilnas attiecības ar māti. Šo bērna vajadzību apstiprina vesela virkne klasisko un mūsdienu – arī neirobioloģisko – pētījumu. Piemēram, pieķeršanās teorija uzskatāmi demonstrē, ka bērna pirmajā dzīves gadā visa attīstība noris uz robežas starp ķermeni un emocijām.

Var jau mēģināt šajā vecumā bērnam iemācīt augstāko matemātiku, taču tas droši vien šķistu diezgan jocīgi. Šajā laikā ir jāpalīdz bērnam maksimāli kvalitatīvi attīstīt visas galvenās fizioloģiskās iemaņas, taču tas ir jādara ļoti piesardzīgi un ar atlasi. Ir valstis, kurās bērnu radina pie podiņa jau dažu mēnešu vecumā. Noziegums tas gluži nav, taču bērnam drīzāk kaitē. Pastāv bērna attīstības līnijas, par kurām sīkāk mēs parunāsim nedaudz vēlāk, taču uzreiz ir jāsaka, ka ar higiēnu saistītā (podiņš!) aktivizējas aptuveni divu gadu vecumā, ne agrāk. Daži cilvēki izjūt patiesu šoku, ieraugot kādu divgadīgu bērnu pamperī. Taču patiesībā tas ir pareizi, un higiēnas iemaņu apgūšana nav jāsteidzina.

 

Pastāstiet, lūdzu, sīkāk, kādēļ ar radināšanu pie podiņa nevajadzētu pārspīlēt?

Viss izriet no manis minētajām attīstības līnijām. Rietumu psihologi uzsver, ka bērns vienlaicīgi attīstās vairākās jomās. Tātad ļoti daudzos virzienos. Kā vienu varētu minēt bērna intelektuālo attīstību. Teorētiski arī trīsgadīgu vai četrgadīgu bērnu var iemācīt darboties ar integrāļiem, taču tā būs vistīrākā dresūra. Iemācīt jau var, bet ko tas maksās? Bērns vienlaicīgi attīstās desmitos un simtos dažādu virzienu, taču ikvienā viņam ir jāvirzās pakāpeniski. Bet resursi ir ierobežoti. Dažkārt vecākiem šķiet, ka šo resursu ir ļoti maz. Tā nav, tomēr tie nav arī bezgalīgi. Turklāt runa ir gan par intelektuālajiem, gan arī emocionālajiem resursiem. Tādēļ, ja bērns divu vai trīs gadu vecumā, paliekot vienatnē bez mammas, mēģinās noturēt emocionālo līdzsvaru, bet mēs pabīdīsim viņam zem deguna integrāļus, visi viņa resursi tiks iztērēti šī nesamērīgi smagā uzdevuma atrisināšanai, bet lietas, kuras viņam patiešām ir būtiskas, paliks novārtā.

Tieši to pašu var teikt par radināšanu pie podiņa. Ja mēs konsekventi radināsim mazuli pie podiņa astoņu vai deviņu mēnešu vecumā, viņš galu galā pie tā pieradīs, un mērķis būs sasniegts, taču vecākiem ir jāsaprot, ka šādā veidā bērns būs palaidis garām kādus citus savai attīstībai būtiskus momentus. Jo minētais process prasa diezgan jūtamu fizisku piepūli un noteiktu smadzeņu zonu attīstības līmeni. Var jau panākt, lai šīs zonas attīstītos viena gada vecumā, taču labāk būs, ja tas notiks vecumā no diviem līdz trijiem gadiem. Pretējā gadījumā mēs pakļaujam bērnu nesamērīgai slodzei.

Gribētos parunāt par vēl vienu būtisku bērna attīstības posmu – rāpošanu. Speciālajā literatūrā ir minēts, ka tas ir ļoti svarīgs brīdis bērna galvas smadzeņu struktūru attīstībā, un ir jāļauj bērnam izrāpoties pēc sirds patikas. Ar to ir jāsaprot, ka nav jāmudina bērns staigāt pēc iespējas agrāk?

Protams, ir labi, ja bērns var rāpot, cik tik grib. Līdztekus anatomiskajai attīstībai arī optiskais nervs nobriest pakāpeniski, un bērnam ir vienkāršāk pierāpot pie priekšmeta un pakāpeniski to ieraudzīt. Taču, ja runa ir par deviņus līdz vienpadsmit mēnešus vecu bērnu, staigāšanas jautājums vairs nav tik būtisks. Tas ir jautājums par individuālajām atšķirībām, jo diezgan bieži mēdz būt, ka bērns tikpat kā nemaz nerāpo, bet uzreiz sāk staigāt. Vai bērnam šajā procesā ir jāpalīdz? Jā gan! Vai viņš stundām ilgi ir jātur vertikālā stāvoklī? Droši vien nē. Ir normāli radināt bērnu pie podiņa, arī palīdzēt bērnam spert pirmos soļus ir pilnīgi normāli. Vecākiem vienkārši ir jāsaprot, ar ko bērna attīstības pārvarīga veicināšana atšķiras no audzināšanas pieejas, kura balstās uz bērna dabiskajām vajadzībām, palīdzot viņam attīstīties dabiski un nepiespiesti. Tātad var palīdzēt, taču nevajadzētu likt bērnam saprast, ka tas jums ir pat svarīgākais. Jo bērna dzīvē nav nekā nozīmīgāka par vecāku mīlestību un viņu pozitīvo attieksmi. Tādēļ padomājiet – vai jūs tiešām vēlaties, lai bērns uzskatītu, ka jūs viņu mīlēsiet tikai tad, ja viņš sāks turēt līdzsvaru deviņu mēnešu vecumā?

Visam savs laiks. Kā tas ir jāsaprot? Šim nolūkam nāksies iedziļināties bērna attīstības procesā. Sadalīsim šo procesu zonās. Ir emocionālās, fiziskās un intelektuālās attīstības zonas. Par bērna nogurumu un pārslodzi mēs parasti runājam intelektuālās attīstības jeb kognitīvās jomas aspektā. Vecāki uzskata, ka bērnība ir ļoti fizioloģisks process, kura laikā bērnam būtu tikai jāēd, jāskraida un jāsmejas. Diez vai jūs kādreiz dzirdēsiet kādu vecāku sakām, ka šodien viņa bērns ir riktīgi pārskrējies. Taču to, ka bērns ir pārāk daudz iemācījies vai uzzīmējis, vecāki saka ļoti bieži. Kur šeit ir loģika? Protams, ja bērns nekustas un neskraida vispār un cauras dienas pavada klucīšu, ābeču un privātskolotāju sabiedrībā, tas arī ir nepareizi un kaitīgi. Taču tikpat kaitīgi būs, ja bērns tikai un vienīgi skraidīs un nodarbosies ar sportiskām aktivitātēm. Arī šajā gadījumā līdzsvars ir izjaukts, tikai pretējā virzienā. Intelektuālo iemaņu aspektā gandrīz nepastāv robežas apjomam, kuru bērnam var iedot vienā vai otrā vecumā. Šāda pieeja ir raksturīga bērnu audzināšanas sistēmai Japānā. Taču šī metode piedāvā bērnu ”salauzt”, ko šajā vecumā darīt nekādā gadījumā nedrīkst. Citādi mēs sāksim kropļot bērna emocionālo sfēru. Man kā psihologam šī joma ir ļoti pazīstama un saprotama, jo mans darbs ir saistīts ar šādas pieejas seku likvidēšanu. Tādā ziņā vispatīkamāk ir strādāt ar ļoti maziem bērniem un viņu vecākiem. Nav jācīnās ar smagiem traucējumiem – tos var vienkārši laikus novērst.

Atgriezīsimies pie agrīnās attīstības posma. Bērns ir sācis rāpot, un mēs priecīgi slēdzam iekšā Baby Einstein, rādām viņam dažādas bildītes, dodam čaukstošus klucīšus un pīkstošus paklājiņus…

Kā man patīk visas šīs lietas! Visiem tiem, kuri vēršas pie manis pēc konsultācijas, es parasti dodu vienu vienīgu padomu. Attiecībās ar bērniem, kuri vēl nav sasnieguši sešu gadu vecumu, ir jāievēro viens zelta likums, kuru ir pilnīgi precīzi formulējis psihologs Daniils Eļkoņins: vecumā līdz sešiem gadiem galvenā darbība ir rotaļa. Piemēram, Lielbritānijā piecgadīgu bērnu ļoti bieži gatavo kādiem eksāmeniem. Rezultātā viņa attīstība tiek pamatīgi traucēta. Bērns nevis mācās, bet gan tiek ”dresēts”, taču kāds tiešām vēlētos pret savu bērnu izturēties nevis kā pret dzīvu cilvēku, kurš attīstās, bet gan pret cirka sunīti? Tādēļ pareizas mācību un attīstīšanas metodes vienmēr ir rotaļu formā. Un labiem skolotājiem, mācību centriem, vecākiem vai auklītēm jāmāk ar bērnu rotaļāties par to tēmu, ko viņam grib iemācīt. Nav liela māka nosēdināt bērnu skolas solā un piespiest viņu risināt uzdevumus vai rakstīt burtus. Tā ir vardarbība tās maigākajā izpausmē, kura vairāk līdzinās Pavlova pieejai: izdari kā nākas – dabūsi konfekti! Patiešām augstas klases speciālists pratīs ietīt vajadzīgās darbības tādā apvalkā, ka bērnam pat prātā neienāks, ka viņam kaut ko mēģina iemācīt. Viņš būs pilnīgi pārliecināts, ka tēloja gliemezīti, kaut gan īstenībā būs iemācījies rakstīt A burtiņu.

Mājas vide šajā vecumā var kļūt bērnam par lielisku rotaļu laukumu. Mājās nav nepieciešams stingri palikt vienas konkrētas tēmas ietvaros. Ieraugot, ka bērnam ir apnicis ”spēlēt” matemātiku, var nemanāmi pāriet pie zīmēšanas. Vai tas nav lieliski? Galarezultātā bērns apgūst pamatzināšanas integrētā formā.

Bet bērnu sasniegumu vērtēšanas kritēriji pašlaik ir kļuvuši daudz stingrāki. Maniem bērniem ir seši gadi. Viņi mācās angļu skolā, un tā nav nekāda rotaļa. Tās ir garas mācību stundas no 8:30 līdz 15:30, kurās patiešām ir nopietni jāmācās. Tā sauktie 7+ eksāmeni arī nav nekāda bērnu spēlīte. Ko darīt šādā situācijā?

Es nevēlos aizstāvēt tos vispārējās izglītības aspektus, kuri, manuprāt, ir ļoti kaitīgi. No otras puses, es uzskatu, ka ir jāspēlē pēc sabiedrības izvirzītajiem noteikumiem. Pret šiem noteikumiem var izturēties dažādi, bet tie noteikti ir jāievēro. Ja jums ir iespēja ielikt bērnus šajā sistēmā vēlāk, izmantojiet to. Es pilnīgi atbalstu bērna agrīnās attīstības nepieciešamību, un uzskats, ka sešu septiņu gadu vecumā bērnam ir jāatrodas principiāli jaunā matemātikas un lasīšanas prasmju apguves, kā arī analītiskās un radošās domāšanas līmenī, manuprāt, ir ļoti pareizs. Bērnam tas ir ļoti svarīgi un pilnīgi sasniedzami. Jautājums ir tikai par to, kādā veidā tas viss tiek panākts? Es nestrīdēšos ar Lielbritānijas izglītības sistēmu par vēlamo mērķi, man ir pretenzijas tikai pret šī mērķa sasniegšanas paņēmieniem. Es esmu par efektivitāti.

Ir normāli radināt pie eksāmeniem astoņus vai deviņus gadus vecu bērnu. Šajā vecumā ir tikai normāli uzdot mājasdarbus un likt atzīmes, jo intelektuālās un emocionālās attīstības aspektā bērns tam ir pilnīgi gatavs. Šīm darbībām tas būs pareizais laiks. Nebūtu pareizi ļaut bērnam bezrūpīgi skraidīt pa pļavu līdz pašai pilngadībai, taču līdz sešiem gadiem viņam ir rotaļu laiks. No šī perioda būs atkarīgi visa viņa tālākā attīstība. Rotaļājoties viņš apgūst mācību vielu dziļāk, precīzāk un kvalitatīvāk. Iegūtās zināšanas dabiski iekļaujas viņa dzīvē, un bērns tās aktīvi pielieto. Tas ir lietderīgāk, nekā uzstutēt bērnu uz krēsliņa un likt viņam skaitīt dzejoli, no kura viņš nekā nesaprot. Tieši tas pats notiek ar šiem agrīnajiem eksāmeniem: bērns īsti nesaprot, ko viņš runā, un, ja viņu izņems no šīs īpašās vides, tad par šo tēmu viņš pat pastāstīt neko nevarēs. Tāpat ir ar izglītības sistēmu. Skolēnu var sagatavot eksāmenam un viņš pareizi izdarīs visu, kas darāms, taču, ja situācija mainīsies un viņam būs šīs pašas iemaņas jāpielieto citā vidē, viņš diez vai pratīs to izdarīt. Skolēns vienkārši nejūt, ka šīs iemaņas ir pietiekami svarīgas, lai tiktu pielietotas. Tātad tā atkal būs bijusi nevis izglītība, bet dresūra. Tādēļ, ja ir iespējams, labāk nesūtīt bērnu vispārējā skolā pirms sešu gadu vecuma.

Tai pat laikā ir jāpiebilst, ka bērna socializācijas process ir ļoti svarīgs. Pat trīsgadīgu bērnu ir aktīvi jāsocializē dažādos pulciņos un bērnu izglītības centros, kur viņš tiksies ar saviem vienaudžiem un varēs kopā ar viņiem spēlēties un attīstīties. Taču šim socializācijas procesam nav jānotiek vispārējā izglītības sistēmā, kurā valda savi, taču bērnam nebūt ne optimāli noteikumi. Tomēr tad, kad bērns būs pietiekami nobriedis, viņam šajā sistēmā ir jāiekļaujas obligāti, lai  apgūtu visas nepieciešamās iemaņas un veidotos par pilntiesīgu sabiedrības locekli. Tas viss ir nepieciešams, bet ne jau agrīnajā vecumposmā.

Tā ir izveidojies, ka angļu valoda ir kļuvusi par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu. Ģimenes daudz ceļo, bērni no trīspadsmit gadu vecuma sāk apmeklēt boarding school. Ko darīt, ja bērnam apkārt nu ir divas valodas? Un ko darīt, ja ir viena valoda – kā pareizi izvēlēties pasniedzēju un otrās valodas apguves vidi?

Ar valodām viss ir pilnīgi otrādi – jo ātrāk, jo labāk. Ja ir iespējams sākt sarunāties ar bērnu svešvalodā no sešu mēnešu vecuma, tieši tas ir arī jādara. Taču arī šeit ir jābūt uzmanīgiem. Ja vecāki, kuri paši nevar veltīt bērnam pietiekami daudz laika, sagādās viņam tikai angliski runājošu auklīti, visticamāk, bērns nevarēs pilnvērtīgi komunicēt ar saviem vecākiem viņu dzimtajā valodā. Ļoti bieži šādās ģimenēs vecāku angļu valodas prasmes nav tādā līmenī, lai spētu veidot ar bērnu kvalitatīvas un tuvas attiecības. Sanāk apburtais loks, kad bērns fiziski nebūs spējīgs sarunāties ar saviem vecākiem uzticības pilnā gaisotnē. Tādēļ pats būtiskākais šādā situācijā ir konkrēti noteikt valodu, kurā runās ģimenē. Tās var būt arī divas valodas, ja mamma runā vienā, bet tētis – citā.

Atgriežoties pie tēzes, ka visam ir jānotiek īstajā laikā, ir jāsaprot, ka valodas struktūru lingvistiskā attīstība jeb, citiem vārdiem sakot, valodas ”piesavināšanās” augstāko punktu sasniedz trīs četru gadu vecumā. Nākamos sešus gadus attīstība notiek vienmērīgi, bet no divpadsmit gadu vecuma sākas pakāpeniska lejupslīde. Tieši tādēļ es visiem vecākiem iesaku līdz piecu gadu vecumam nodrošināt bērnam bilingvālu vidi. Ja ir iespēja, vēl arī trešo valodu. Taču tas nav obligāti, jo, ja bērns līdz piecu gadu vecumam jau ir sācis aktīvi lietot divas valodas, mēs varam runāt nevis par bilingvismu, bet pat par multilingvismu. Viņam smadzeņu zonas, kuras atbild par gramatisko struktūru iegaumēšanu, ir attīstītas hipertrofētā apmērā, ja salīdzina ar bērniem, kuri prot tikai vienu valodu. Pastāv ļoti daudz skolu un izglītības centru, kuri veicina šāda veida attīstību, tā ir viņu specializācija, un šīs mācību iestādes piedāvā bērniem gan socializēties, gan vienlaikus arī apgūt svešvalodas.

Es ļoti iesaku nodrošināt bērnam līdz piecu gadu vecumam vairāk nekā vienas valodas apguvi, un to darīt kvalitatīvi. Ļaujiet bērnam kļūt bilingvālam. Nodrošiniet viņam divvalodīgu bāzi, un, sākot ar sešu gadu vecumu, visas citas valodas viņam padosies daudz vieglāk – tāds jēdziens kā ”svešvaloda” viņa apziņā vairs neeksistēs. Ja jums ir iespēja pasniegt savam bērnam šādu brīnišķīgu dāvanu, dariet to! Taču arī tad, ja līdz piecu gadu vecumam jūs to neesat paspējuši, nenokariet degunu. Bilingvisms veidojas līdz divpadsmit trīspadsmit gadu vecumam. Laiks jums vēl ir! Arī vēlāk svešvalodu var apgūt teicamā līmenī un runāt tajā gandrīz tikpat labi kā dzimtajā valodā, taču tā tomēr paliks svešvaloda, un bērns nebūs bilingvāls šī vārda vistiešākajā nozīmē. Tā būs simulēta valoda. Bet tik un tā labāk divpadsmit gados nekā četrdesmit. Par to taču šaubu nav?

Ir vēl kāda lieta, par kuru aizmirst liela daļa manu klientu. Diemžēl individuāla valodas mācīšanās kopā ar privātskolotāju ir diezgan neefektīva. No evolūcijas viedokļa valoda ir sarežģītas sociālas un instrumentālas informācijas uztveres paņēmiens. Cilvēks mācījās valodas tikai komunikācijas nolūkos, citu mērķu viņam nebija. Tādēļ pareizas attīstības nolūkos ir ļoti svarīgi panākt, lai bērns būtu patiešām spiests izteikt savu domu kādam citam cilvēkam vai arī izjustu nepieciešamību šī cilvēka izteikto domu uztvert. Mācoties ar privātskolotāju, tas notiek, taču ierobežotā apmērā. Principā valoda ir veidojusies plašākai saskarsmei, nevis viens pret vienu. Šāda kontaktēšanās veids atgādina mammas un mazuļa komunikāciju, kurai it nemaz nav jābūt verbālai. Ja bērnam nav nekādas saskares ar vidi, kurā konkrētā valoda dzīvo un pastāv, viņš nekad to aktīvi nelietos. Ja mājās visi runā angliski – ne tikai ar viņu, bet arī savā starpā – bērns saprot: saskarsmei ar ārpasauli angļu valoda ir tīri laba lieta. Tas veicina pilnīgu citu uzticēšanās līmeni šai valodai.

Un kas notiek, mācoties kopā ar privātskolotāju? Bērns dzird valodu sarunā tikai ar vienu konkrētu cilvēku. Pēc šādām nodarbībām viņš labākajā gadījumā spēs kaut ko pasūtīt kafejnīcā vai pielietot savas zināšanas kādā citā sadzīviskā situācijā, taču aktīvi viņš šo valodu nekad nelietos. Ir nepieciešams, lai bērns kopā ar saviem vienaudžiem nonāktu vidē, kurā šajā valodā sarunājas un notiek mācības. Ir ļoti daudz skolu un izglītības centru, kuri ir spējuši radīt šādu vidi.

Kad mēs ieguldām savā bērnā, mēs vēlamies ļoti skaidri saprast, kādam nolūkam mēs to darām, kāds būs praktiskais ieguvums nākotnē. Esmu pamanījusi, ka aizpildot anketas 13+, 16+ skolām vai kādai augstskolai, ļoti liela uzmanība tiek veltīta mūzikas, mākslas vai sporta jomā gūtajai izglītībai. Kādēļ, jūsuprāt, tas tā ir?

Termins “Renesanses cilvēks”, protams, vairs netiek lietots, taču tā nozīme joprojām ir aktuāla. Runa ir par cilvēku ar plašu redzesloku un lielām iespējām. Ja cilvēks ir labs matemātiķis, sociāli aktīvs, spēlē kādu mūzikas instrumentu, glezno un tā tālāk un tā joprojām, viņš jebkuru sev interesējošu mācību priekšmetu apgūs labāk nekā cilvēks, kurš visu mūžu ir darījis tikai kaut ko vienu. Šo vienkāršo patiesību daudzas augstskolas ir labi apguvušas, tādēļ cenšas atlasīt pēc iespējas talantīgākus studentus. Augstskolu mērķis ir pavisam vienkāršs – panākt sev augstu reitingu, un tas ir atkarīgs no studentu sasniegumiem. Atlasi parasti iztur divas cilvēku grupas. Vai nu tie ir cilvēki ar ļoti kvalitatīvu un plašu redzesloku, vai arī tādi, kuru zināšanas vienā jomā ir tik ļoti pamatīgas, kas pārsteidz pat profesorus. Pārējie diemžēl paliek kaut kur pa vidu.

Kā lai atšķir iemaņas, kas visu mūžu tā arī paliek hobija veidā, no tādām, kas liecina par nākotnes profesiju? Cik svarīgi ir prast diferencēt šīs lietas jau agrīnā vecumā?

Septiņpadsmitgadīgiem jauniešiem ar karjeras izvēles jautājumiem iet ļoti grūti. Psiholoģiskās attīstības aspektā tas ir pilnīgi loģiski. Ar pusaudžiem var un vajag pārrunāt karjeras izvēles jautājumus, taču vismaz 60% gadījumu savu lēmumu viņi vēlāk mainīs. Jaunietim var šķist, ka viņš patiešām vēlas kļūt par ekonomistu, mākslinieku, režisoru vai psihologu. Taču bieži vien šāds lēmums tiek pieņemts apstākļu sakritības dēļ, pakļaujoties vecāku gribai vai, gluži otrādi, pretojoties tai.

Joma, kuru students izvēlas pirmā līmeņa izglītības apguvei, godīgi sakot, nav pārāk svarīga. Svarīgi ir, lai šī joma būtu pēc iespējas plašāka un ļautu vajadzības gadījumā pārslēgties uz kaut ko citu. Protams, ir jādara viss, lai palīdzētu bērnam ar pirmo reizi izdarīt pareizo izvēli. Un principā tas ir iespējams. Palīdziet viņam strukturēt domāšanu, lai viņš spētu pieņemt maksimāli apdomātu lēmumu. Ierosiniet apmeklēt dažas atklātās lekcijas vai aprunāties ar draugiem, kuri jau studē. Ja jūsu bērnam šķiet, ka bioloģija ir viņa mūža sapnis, lai viņš aiziet uz kādu pirmā kursa lekciju brīvklausītāja statusā. Un pēc tam paanalizē savas izjūtas.

Protams, ka ir vērts mēģināt jau agri ievirzīt bērnu kādā profesijā, taču iekrampēties tajā nevajadzētu. Nav teikts, ka cilvēks, kuru vecāki pārliecināja iestāties medicīnas fakultātē, pēc augstskolas pabeigšanas tiešām strādās savā profesijā, nevis kā kāda mana paziņa, kas nodarbojas ar bērnu grāmatu ilustrēšanu.

Nav vērts mēģināt paredzēt to, ko paredzēt nav iespējams. Ļaujiet bērnam maksimāli daudz nodarboties ar to, kas viņam patiešām patīk, un, iespējams, tas kļūs par viņa dzīves profesionālo aicinājumu.